Pamatojoties uz darba prasību un resursu (JD-R) modeli, tika izstrādāta anketa, ar kuras palīdzību tika mērīta iesaistīšanās darbā, kā arī izdegšana un tās iespējamie prognozētāji, un tā tika izplatīta 1760 veterinārārstiem, kas Nīderlandē absolvējuši augstskolu laikā no 1999. līdz 2009. gadam (atbilžu īpatsvars 41%, no kuriem 73% bija sievietes). Izmantojot kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes, tika novērtēta intervence, kuras mērķis bija palielināt personīgos resursus. Intervence tika veidota tā, lai dalībnieki paši varētu noteikt savus mācību mērķus, kuru sasniegšanai viņi varētu strādāt gada garumā ilgas multimodulāras programmas laikā. Rezultāti liecina, ka dzimumam un gadu skaitam pēc studiju beigšanas ir neliela ietekme uz izsīkumu, kā rezultātā 16 % veterinārārstu (18 % sieviešu) atbilst izdegšanas kritērijiem pirmajos 5 gados pēc studiju beigšanas. Trīspadsmit procentus respondentu varēja klasificēt kā ļoti nogurušus. Ja izdegšanu galvenokārt noteica darba raksturojums (prasības un resursi), tad iesaistīšanos darbā galvenokārt noteica darba resursi un personīgie resursi. Šķiet, ka personīgajiem resursiem ir svarīga starpnieka un iniciatora loma darba iesaistē un darba sniegumā. Pēc gadu ilgas resursu attīstības programmas ievērojami palielinājās pašnovērtējumi par refleksīvo uzvedību, proaktīvo uzvedību un pašvērtējumu. Apskatītas praktiskās sekas.
Vairāk lasiet ŠEIT.