METODIKA: Tika analizēti universitātes slimnīcu ārsti, kuri ziņoja par nesenām pašnāvības domām un/vai citām psiholoģiski slikta veselības stāvokļa pazīmēm. Šie grūtībās nonākušie ārsti bija apakšgrupa (42,7 %) no HOUPE (Health and Organization among University Hospital Physicians in Europe) I fāzes šķērsgriezuma pētījuma: 366 no Zviedrijas un 150 no Itālijas. Iznākuma mainīgais lielums bija profesionāla palīdzība depresijas vai izdegšanas gadījumā. Tika veikta daudzkārtēja statistiskā regresija ar sociāli demogrāfiskiem faktoriem kā kovarientiem. Rezultāti: 404 (78,3 %) no šiem grūtībās nonākušajiem ārstiem nekad nav meklējuši profesionālu palīdzību depresijas/izdegšanas gadījumā. Visretāk pēc palīdzības vērsās ārsti, kuri pašlaik nodarbojas ar medicīnas pētniecību, dežurē nakts laikā, ir ķirurģijas speciālisti, vīrieši vai itāļi. Biežāk pēc palīdzības vērsās ārsti, kuri saskārās ar uzmākšanos darbā vai kuri paši diagnosticēja un pašārstējās. SECINĀJUMS: Ļoti maz no šiem universitātes slimnīcu ārstiem, kuriem bija psiholoģiska stresa pazīmes, meklēja palīdzību pie garīgās veselības speciālista. Tas ietekmē gan pašus ārstus, gan pacientu aprūpi, klīnisko izpēti un topošo ārstu izglītību. Vajadzīgi papildu pētījumi, vēlams, ar intervences metodi, par palīdzības meklēšanu starp šiem ārstiem, kuriem tā nepieciešama.
Vairāk lasiet ŠEIT.