METODIKA: Aptauja pa pastu tika izplatīta 1907 veterinārārstiem, kas reģistrēti Jaunzēlandes Veterinārajā padomē (VCNZ). Aptaujā tika apkopota informācija par respondentu vecumu, dzimumu, cilvēku veidu un skaitu darbavietā, stresa līmeni, depresiju, pašnāvības domām un mēģinājumiem, stresa cēloņiem un atbalsta avotiem. REZULTĀTI: Deviņi simti divdesmit septiņi (48,6 %) veterinārārsti sniedza izmantojamas atbildes. Veterinārārsti, kuri bija pensionāri, strādāja ārzemēs vai nesniedza informāciju par sava darba veidu, tika izslēgti no analīzes, tādējādi dati tika iegūti no 849 (44,5 %) veterinārārstiem. Sievietes vairāk nekā vīrieši izjuta ar darbu saistītu stresu un depresiju, veterinārārsti, kas strādā ar maziem dzīvniekiem/sajauktā praksē, ziņoja par lielāku stresu un depresiju nekā tie, kas strādā cita veida darbu, un gados jaunāki veterinārārsti izjuta lielāku stresu nekā vecāki veterinārārsti. Galvenie stresa avoti bija nostrādātās stundas, klientu gaidas un negaidīti rezultāti. Respondentiem stresu radīja arī nepieciešamība uzturēt savas zināšanas un tehniskās prasmes, kā arī personīgās attiecības, finanses un gaidas par sevi. Lielākā daļa respondentu norādīja, ka viņiem ir labi ģimenes un draugu tīkli, kas palīdz tikt galā ar stresu. Kopumā respondenti parasti paļāvās uz neformāliem tīkliem, piemēram, ģimeni un draugiem, citiem veterinārārstiem un kolēģiem, lai sniegtu atbalstu. Nelielā daļa respondentu, kuri ziņoja par klīnisko depresiju vai pašnāvības domām vai mēģinājumiem, biežāk nekā respondenti kopumā izmantoja veselības aprūpes speciālistu, konsultāciju, pastorālo/ garīgo atbalstu un tālruņa līniju Vets in Stress, bet retāk meklēja atbalstu pie darba devējiem un darba kolēģiem.
SECINĀJUMI: Ir nepieciešamas dažādas stratēģijas, lai pārvaldītu ar darbu saistīto stresu veterinārārstu vidū. Jāidentificē stresa avoti darba vietā un jāizstrādā stratēģijas, lai kontrolētu tos, kas rada būtisku apdraudējumu. Stratēģijas var ietvert uzmanības pievēršanu darba slodzei un darba laikam, darba procesu izstrādi un sociālā atbalsta palielināšanu. Ar darbu saistītu prasmju, piemēram, komunikācijas, konfliktu vadības un stresa vadības, apmācība var būt noderīga, ja šo prasmju trūkums veicina stresu. Ir pieejami arī atbalsta pakalpojumi, piemēram, palīdzības tālruņi un mentoru programmas, un informācijai par tiem jābūt pieejamākai.
Vairāk lasiet ŠEIT.
